Vasaras izbrauciens
Tie, kuri mums seko līdzi ilgāku laiku noteikti ir ievērojuši, ka ar zināmu regularitāti mēs dodamies izbraucienos pa Latviju. Ar katru reizi maršrutu izplānot paliek sarežģītāk, jo šo daudzo pasākumu laikā esam vizitējuši teju visu Latviju. Bieži dzirdam pārmetumus par to, kāpēc nebraucam uz vienu vai otru Latvijas galu, bet jāsaka, ka cenšamies braukt visur.
Retro senlietu un motociklu muzejs
Diemžēl laika prognoze 28.augustam nebija tā patīkamākā un solīja visu dienu lietu, par spīti tam pasākumā piedalījās maksimāli pieļaujamais dalībnieku skaits un tās bija 30 automašīnas, aptuveni 60 cilvēku. Diena sākās ļoti agri, jo sākām pulcēties jau 7:30, bet izbraucām ap 8:00 no Tīnūžu CircleK. Braucienā piedalījās AUDI fani no dažādām Latvijas pilsētām, bija pat atbraukuši no Skrundas! Cepuri nost tādiem faniem!
Pirmais punkts kur piestājām bija Jēkabpils CircleK, jo bijām sarunājuši, ka šeit piebiedrosies braucēji no šī reģiona. Kā parasti mūsu pasākumos tas notiek, noslogojām Jēkabpils CircleK darbu tā pamatīgi. Pirmais apskates punkts nebija viss CircleK, bet gan privātkolekcijas apskate netālu esošajā Atašienē. Ciemojāmies pie kunga vārdā Jānis, kurš jau daudzus gadus kolekcionē visādas vēsturiskas lietas, pārsvarā tendējoties uz motocikliem.
Kungs bija ļoti zinošs un sirsnīgs vīrs, ļoti entuziastiski un sirsnīgi stāstīja par katru muzeja eksponātu un tā vēsturi. Jāņa azarts bija liels, bet diemžēl nebijām muzejā ieplānojuši ļoti ilgi uzturēties un nācās lūgt nedaudz šaurāku iesaku eksponātos. Pievienoto vērtību devas tas, ka ļāva apmeklētājiem aiztikt lietas un pat izmēģināt kādas no muzejā esošajām lietām. Daži no faniem pat pārgērbās par dažādiem personāžiem. Silti iesaku šo vietu apmeklēt, tiesa iepriekš ir jāpiesaka vizīti. Lai kungam būtu interesantāk, vēlams lielāku grupiņu paņemiet līdzi.
Jāņa Zalāna muzejs
Stiglovas atsegumi
Turpinājumā devāmies uz 100km attālo dabas taku, objektu Stiglovas atsegumiem. Informācija pirms tam par objektu atrodama bija maz, tāpēc daļēji bija neziņa par to, kas mūs tur sagaida. Ceļš līdz lokācijai bija interesants, dažbrīd atradāmies pat 100m no robežas ar Krieviju, bija jāmēro samērā neliels gabaliņš pa normālā stāvoklī esošu grants segumu. Kā jau bija gaidīts tad parkinga vietas daudz nebija, bet spējām sarūmēties pietiekami cieši, lai vietas visiem atrastos. Norādīts bija, ka taka ir aptuveni 700m gara, bet mēs pamanījāmies noiet 2.5km, jo daļēji aizmaldījāmies un aizgājām par tālu. Taciņa bija šaura un neteiktu, ka ļoti viegli pārvarama. Nedaudz nācās pasvīst, lai noietu visu paradzēto takas garumu. Tā arī neatradām kur taciņa noslēdzas, tāpēc aizbridām krietni vien tālāk.
Gājiens prasīja diezgan daudz enerģijas, jo kā minēju – taciņa nebija no vieglākajām. Gandrīz kā Stipro Skrējiens. Praktiski sasniedzām takas pašu galu, bet tā nebija “oficiālā” taka. Grūti izstāstīt, bet beigās pa gravu uzlīdām augšā un pa klaju lauku devāmies atpakaļ pie automašīnām. Par spīti tam, ka taka bija sarežģīta, braucējiem tā patika. Nogurums jau pēc 2. apskates objekta bija liels, bet priekša mūs sagaidīja vēl divas foršas apskates vietas.
Stiglovas atsegumi
Stompaku purva taka
Pēc kārtīgas pastaigas Stiglovas gravā, mūs sagaidīja vel kāda pastaiga pa purvainu, slapju un mežainu vidi, tā ir Stompaku purva taka. Šī taka nav veidota bez iemesla, Otrā Pasaules kara noslēgumā Latvijas Nacionāli partizāni Pētera Supes vadībā izbūvēja savus bunkurus, izejot caur šo taku būs iespēja iepazīt vēsturi kā arī bagātīgo Latvijas dabu. Taka pārsvarā ir ar zemes segumu, dažviet purvainākajās vietās uzbūvēta laipa. Ņemot vērā to, ka bijām tur lietainā periodā, tad taka dažbrīd bija visai dubļaina, bet mēs spējām saglabāt sausas kājas, vismaz vairums no mums. Diemžēl uz šo brīdi no partizānu bunkuriem nekas nav palicis pāri, tikai vairākas milzīgas bedres. Pie katras no bedrēm ir apraksts par to.
Stomaku purva taka
Viļakas ezera salas pastaigu taka
Garākais pontona tilts Latvijā – 144m. Tiešām iespaidīgi! Pēdējais mūsu brauciena pietures punkts bija Viļakā. Jāatzīst, ka šo vietu apmeklēšu vel kādu reizi, jo tas tilts un saliņa ir pasakaini skaista. Taciņa mūs sagadīja necilā, bet lielā pārkingā kur beidzot visa mūsu auto kolonna varēja mierīgi un bez steigas noparkoties. Bija jāpaiet kāds gabaliņš pa smilšainu ceļu līdz Tu atrodi šo pontona tiltiņu, tiesa pēc apkārtnes izskatījās, ka šī vieta tiek labiekārtota un pavisam iespējams drīzumā šo vietu klās skaists bruģis. Uz ezera izveidots pontona tilts, kuram ir atzars uz nelielu apskates tornīti. Pats tiltiņš ved uz Viļakas ezera salu uz kuras kādreiz bija pils. Arī apkārt salai ved patīkama, svaiga koka taka.
Mums bija paveicies, jo visas dienas laikā mēs ne reizi nesalījām, lietus bija tikai brīžos, kad braucām no punkta A uz punktu B, bet apskates laikā praktiski nelija. Tad šajā pastaigu takā notika pretējais un uz pastaigas noslēguma pusi dabūjām kārtīgu dušu, tādu pamatīgu. Neņemot vērā šo nelielo neveiksmīti tad pārējais noritēja gludi.
Viļakas ezera pastaigu taka
Nobeigumā
Šajā braucienā bija tikai 4 apskates objekti un viss tikai tādēļ, ka fiziski laika apskatīt kaut ko bija maz. Pavadījām teju 7h tikai braucot. Kā arī vienmēr diskutablais jautājums par to, kāpēc mēs ierobežojam dalībnieku skaitu. Tas viss tikai tāpēc, ka praktiski nevienā no apskates objektiem nav lieli stāvlaukumi. Kopumā pēc brauciena palika patīkama pēcgarša, lai arī mājās bijām tikai pēc 22:30. Strauji tuvojas rudens un nu jau jāsāk domāt par rudens izbraucienu. Visticamāk, tas atkal būs uz Latgali, bet šoreiz brauksim vairāk uz Daugavpils pusi. Domājams, ka nobrauksim vairāk kilometru nekā šajā braucienā.
Vēlējos pateikt paldies visiem, kuri piedalījās un nenobijās un laikaapstākļiem. Šajos pasākumos kā parasti piesakās visi ļoti naski, bet pēdējās divās dienās sāk atteikties no brauciena.